Sveicināti, labi ļaudis! Šodien svinam Valsts valodas dienu. Vai tā būtu nejaušība, ka “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda?” Vai tā būtu nejaušība, ka šie vārdi Satversmes 4. pantā nostiprināti pirms 26 gadiem Veļu laikā? Veļu laiks izrādījies zīmīgs vairākkārt — gan pirms 825 gadiem mums pieteiktais krusta karš, gan okupantu pūliņi Saules kaujā izrādījušies veltīgi. Latviešu tautas dievestība joprojām ir dzīva. Nākamgad svinam dievturības vārda simtgadi. Dievturu svētie raksti ir Latvju Dainas. Latviešu valoda dievturiem ir svēta valoda. Latvijas Republika pasludināta, Brīvības cīņās gūti izšķiroši panākumi, un Satversme stājusies spēkā tieši Veļu laika nogalē. Vai aiz šiem notikumiem miglā tītajā gada laikā neslēpjas senču paaudžu spēks un latviešu Dieva padoms? Smejiet, ļaudis, dziesmiņ’ manu, Valodiņu nesmejiet: Dziesmiņ’ dziedu, kādu gribu, Valodiņa Dieva dota. Sēdi augstu tu, brālīti, Runā lepnu valodiņu, Lai no tevis sveši ļaudis Pirktin pirka valodiņu. Veci koki izpraulējši, Tāses vieni atlikušas; Veci ļaudis nomiruši, Valodiņa atlikuse. Kas cits mums atliek? Lūdzu, iztaisnosim muguras! No 7000, vien 400 valodu ir vairāk nekā miljons runātāju, bet tikai 45 var lepoties ar savu valsti, kur katra no tām atzīta par vienīgo valsts valodu. Latviešu valodai laimējies būt šo nedaudzo starpā. Mēs maza cilts, mēs būsim liela tik, cik mūsu griba! Un latviešiem ir sava valsts. Pirms 60 gadiem, pētīdams Latvju Dainas, īpaši #27796, par saliektajiem apbedījumiem, ko Latvijā attiecina uz vēlo neolītu (proti, 2900–1800 p. m. ē.), Volfgangs Dārziņš secinājis, ka latviešiem ir “gods runāt varbūt visvecāko dzīvo valodu visā pasaulē.” Vēl arvien dzird latviešus sakām: “Aizver žaunas!” Par šo priecātos senākais četrkājis pasaulē — Ventastega curonica — no Kurzemes. “Latviskums ir tava latviešu valoda… Tava pasaules uztvere… Kā tu skaties saules lēktā, kā tu ar skatu apmīļo bērzu, liepu, egli, dadzi, nātres. Latviskums ir tas, kā tu satiec ar savu kaimiņu, lamājies ar saviem pretiniekiem, izturies pret pārākiem, padotiem, nevarīgākiem un savējiem.” Nacionālais attīstības plāns lieku reizi atgādina: “Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var pilnvērtīgi pastāvēt un attīstīties latviešu tauta, valoda un kultūra — Latvijas sabiedrību vienojošais pamats. Latvija ir atvērta un draudzīga visu tautu iedzīvotājiem, kas pieņem Latvijas pastāvēšanas jēgu — latviešu tautas, tās valodas un kultūras attīstību savā zemē.” Atsauksim atmiņā Viļa Plūdoņa “Latvju himnu”: “Mēs esam nu kungi mūsu dzimtajā zemē, Mēs varam nu paši sev likumus lemt… Caur simtgadu vaidiem, zem svešnieku spaidiem Šo baltdien vēl dzidri latvju mēle te skan. Tā zeme ir mūsu. Tā Dieva un Laimas Latvju tautai sensenis līdzdotais pūrs. Tā zeme ir mūsu, to nedos vairs svešiem Ne zemgals, ne latgals, ne sēlis, ne kūrs.” Ej, bāliņ, taisnu ceļu, Runā taisnu valodiņu Tad ij Dievs palīdzēs Taisnu ceļu nostaigāt. Tautai, Dievam, Tēvzemei — latviskās Latvijas labad! Lai top!
Dr. Uģis Nastevičs — tulkotājs, Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas vadītājs.
Foto: Aldis Jonikāns