Pat nevis tikai trīsdesmit, bet drīzāk sešdesmit un vairāk, jo
nav tā, ka padomju laikā latviešu valodā neviens nerunāja un
būtu ārkārtējs retums to dzirdēt uz ielas. Visu mūžu nodzīvot
valstī un nespēt savirknēt kopā kaut vai trīs vārdus latviešu
valodā, lai pateiktu elementāru pieklājības frāzi. Nu kā?
Domas par to kārtējo reizi uzvirmoja pēc iepriekšējā “Kas
notiek Latvijā?” raidījuma par Krievijas pilsoņu
uzturēšanās atļaujām Latvijā noskatīšanās. Šoreiz
neķidāšu uzturēšanās atļauju jautājumu, jo neko no tā
nesaprotu, bet raidījumā ļoti aizķēra kāda īsa Ksenijas
Andrijanovas replika uz komentāru, ka vecajiem Krievijas
pilsoņiem, kas šeit dzīvo, esot grūti iemācīties latviešu
valodu. “Viņi nepiedzima veci,” Ksenija teica.
Jā, padomju laikā mācīties valodu nevajadzēja, jo visiem bija
jāzina krievu valoda. Tad nāca Latvijas neatkarība –
acīmredzot joprojām pārlieku maznozīmīgs iemesls mācīties.
Arī iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO nedeva nekādus
mājienus par to, ka krievu valoda nenāks atpakaļ un Latvija
turpinās stiprināt savu neatkarību.
- gada referendums, kurā 75% iedzīvotāju nobalsoja pret
to, lai krievu valodai piešķirtu otras valsts valodas statusu?
Nē, joprojām nafig to latviešu valodu mācīties. Pāreja uz
mācībām tikai latviešu valodā? Tā ir skolēnu problēma,
vecajiem latviešu valodu joprojām nevajag.
Bet tagad viņi ir par vecu, lai iemācītos. Kur gan tas laiks
aizskrēja? Kurā mirklī pēkšņi tik negaidīti izrādījās, ka
Latvijā varētu noderēt latviešu valoda? Par to taču pilnīgi
nekas neliecināja!
Un vainīgi, protams, ir ļaunie latvieši, kuri tagad par kaut ko
cenšas atriebties un brangi ieriebt, piespiežot nabaga seniorus
apgūt valodu. Žanra klasika.
Šajā visā farsā man neliek mieru kāda būtiska lieta. Proti – es
vienkārši neticu, ka ir iespējams nodzīvot visu mūžu valstī,
kurā vairums iedzīvotāju runā citā valodā, un to necik
neiemācīties. Tas vienkārši nav iespējams, ja vien netiek
darīts absolūti mērķtiecīgi un apzināti.
Lai vai cik dziļā Daugavpilī kāds dzīvotu, viņš tāpat nespēs
izvairīties no latviešu valodas dzirdēšanas vai redzēšanas
ikdienā. Tāpat visur būs uzraksti un reklāmas plakāti latviešu
valodā, sabiedriskais transports tev teiks: “Nākamā pietura”,
bet lielveikala kase: “Noskenējiet nākamo preci. Paldies par
pirkumu!” Ja kāds visa mūža laikā nav spējis latviešu valodu
apgūt vismaz tik daudz, lai saprastu, ko kāds viņam saka, tā
nav nemācīšanās – tas ir vēstījums.
Nesen par to visu runāju ar kādu labu draugu, kurš darba dēļ
reizi pāris gados dodas strādāt uz kādu citu valsti. Pirms kāda
laika tā bija Japāna. Viņš stāstīja, ka jau pirmo nedēļu laikā
centās pēc iespējas ātrāk apgūt elementārākās pamatfrāzes
japāņu valodā, kas nepieciešamas ikdienā. Jo viņam būtu
kauns ilgstošāk uzturēties valstī un nesaprast, ko viņam saka,
piemēram, viesmīlis.
Atcerējos, ka arī pats savulaik, nedēļu atpūšoties Spānijā,
visās apmeklētajās iestādēs darbiniekus centos uzrunāt viņu
valodā vismaz ar “Labdien, paldies, uz redzēšanos”.
Manuprāt, tas ir elementāras cieņas jautājums.
Tikmēr Latvijā jebkur – uz ielas, veikalā, poliklīnikā,
restorānā, avīžu kioskā – ienāks cilvēks, kurš šeit dzīvojis
visu mūžu, un uzrunās visus krieviski. Ne tikai nabaga
pensionāri, bet arī mani vienaudži un pat gados vēl
jaunāki cilvēki. Un, ja kāds viņus atļausies nesaprast,
bieži vien uztaisīs no tā scēnu.
Jā, tiešām ir cilvēki, kuri nesaprot, kāpēc ar viņiem nerunā
krievu valodā. Un ne tikai piemājas bodē, bet pat medijos.
Piemēram, kādā senākā “Kas notiek Latvijā?” raidījumā par
“Doždj”, kāda Rus.Lsm žurnāliste sūdzējās, ka kopš kara
sākuma valsts iestādes arvien biežāk atsakās sarunāties ar
viņu krieviski.
It kā jau nedaudz žēl žurnālistes, kurai nāksies ieguldīt papildu
darbu, lai pārtulkotu materiālus krievu valodā, bet no otras
puses – kāda velna pēc lai kāda Latvijas iestāde komunicētu
ar kādu svešvalodā?
Pēdējo trīsdesmit gadu laikā gan jāteic, ka daļa vainas
jāuzņemas arī pašiem latviešiem, jo visu šo laiku,
izdzirdot krievu valodu, mēs esam automātiski uz to
pārgājuši (jo mums nav bijusi problēma iemācīties
papildu valodu, hehe). Tādējādi principā neradot
krievvalodīgajiem nekādus īpašus iemeslus nerunāt
krieviski. Bet tie laiki ir garām.
Nezinu, kā noslēgsies Latvijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu
uzturēšanās atļauju jautājums. Šobrīd viņi ir kā tie dzīvokļu
iemītnieki, kuriem padomju laikā noslēgts īres līgums līdz
mūža galam – viņi dzīvo tavā īpašumā, maksā minimālu īri,
kas ir gaismas gadu attālumā no tirgus cenām, bet tiesiskā
veidā viņus izlikt ārā nedrīkst. Atliek tikai vārda vistiešākajā
nozīmē gaidīt, kamēr nomirs.
Tādā ziņā – ja šo jautājumu neizdosies atrisināt tagad, tad
nākamo trīsdesmit gadu laikā tas atrisinās pats sevi.