Latviešu valodas dienā gribu pieminēt divus dažāda mēroga, bet notikumus. Sākšu ar lokālo. Oktobra mēnesī pirms 55 gadiem skaitā pieci vidusskolēni Līvānos izlīmējām lapiņas, kur starp teksta rindām bija arī sekojošas: “Latvieti! Kāpēc tu esi aizvēris sev acis? Mūsu tautai ir tikai viena – latviešu valoda, un tāpēc cīnīsimies pret tādu parādību, kad desmit latvieši, sarunājoties ar vienu krievu, runā krieviski /../ Cīnīsimies pret pārkrievošanos!” Acis beidzot ir vaļā, bet cīņa par savu valodu un nu jau savā valstī nebūt nav galā. Otrs notikums – šogad aprit 255 gadi kopš Garlība Merķeļa dzimšanas. Viņa pamatdarbs “Latvieši” (1796/1797.g.) tapa cerībā, ka dzimtbūšanas atcelšana bijušos vergus uzreiz darīs arī garā brīvus. Pakļāvības, klusuciešanas, samierināšanās gēns gadsimtiem ejot mums ir mazinājies, bet nav pazudis. Merķelis “Latviešos” rakstīja: “Par paklausīgiem sauc zemniekus, kas nekad neiedomājas, ka viņu kungu tiesībām varētu būt savas robežas; kas tātad katru jaunu prasību izpilda bez kurnēšanas, pat nerāda skābu ģīmi, un par katru pārestību visdziļākā padevībā skūpsta zābaku.” Svešu zābaku bučošana ir pretīgākais, kas mums palicis no nebrīvības laikiem. Un visbriesmīgākā no sērgām ir neiestāšanās par savu valodu. Valodai ir spēks. Tikai ar savu valodu mēs spēsim pastāvēt kā valsts. Būs stipra valoda, būs stipra valsts! Lai stāvam par savu valodu, lai stāvam par savu valsti, lai stāvam par mūsu bērnu un bērnubērnu nākotni!
– Janīna Kursīte, uzruna “Valsts valodas dienā”, 15.10.2024
