Vispirms vēlos pateikties šī pasākuma organizatoriem par to, ka mums jau atkal ir iespēja sanākt šeit, šajā nozīmīgajā vietā, un Valsts valodas dienā runāt par latviešu tautai svarīgiem jautājumiem.
Savā pagājušā gada runā pieskāros Liānas Langas organizētajai valodas kampaņai, un tā jāpiemin arī tagad. No vienas puses tas ir labi, jo kampaņa turpinās un uzņem apgriezienus, tomēr no otras, ir slikti, ka par šiem jautājumiem mums joprojām ir jārunā. Es domāju, ka kampaņas organizatori būtu priecīgi, ja viņiem vairs nebūtu darba un mērķi izpildīti.
Šajā kontekstā pieminēšu divus atgadījumus, kas man kā vienkāršajam iedzīvotājam liek uzdot jautājumu, ko tad īsti paredz mūsu normatīvie akti un ko dara vai drīzāk nedara mūsu kontrolējošās valsts iestādes.
Pirms pāris dienām kāda man pazīstama Rīgā dzīvojoša mamma, kuras dēls trenējas futbolā kādā Rīgas mikrorajonā, man pavēstīja, ka treniņa whatsapp grupa ir pārgājusi uz komunikāciju krievu valodā, jo treneris ir krievs, un liela daļa vecāku arī. Uz mammas jautājumu, kāpēc tā, treneris un vecāki esot atbildējuši, ka tā taču neesot nekāda problēma, jo treneris taču svarīgākos paziņojumus taču dublē – un tagad uzmanību – JŪSU VALODĀ. Tātad, šādu cilvēkuprāt, ir MŪSU un JŪSU valodas.
Šī mamma man lūdza no šīs tribīnes man ieskicēt vēl vienu problēmu – interešu izglītības sistēma. Ja no nākamā gada teorijā skolās mācību process norisināsies latviešu valodā, tad tā saucamajos pulciņos šādu prasību nebūs, un faktiski turpināsies situācija, kad mācību process norisināsies tā saucamajā “ērtākajā” valodā. Ja sporta nodarbību vai pulciņu apmeklē vairums krievruņu, tad treneris vai pedagogs diemžēl šobrīd uz to valodu pāriet. Un vēl viena būtiska lieta, ko šī mamma man teica – viņa ievērojusi, ka tajos pulciņos, kuros skolotājs vai treneris konsekventi runā latviski, krievruņu bērni faktiski nepiesakās, tātad šādi vecāki meklē jebkādas iespējas, lai izvairītos no tā, ka viņu bērni laiku pavada latviskā vidē un tātad faktiski izvairās no integrācijas! Līdz ar to viņas aicinājums, kuram pievienojos arī es, ir: plānojot aktivitātes, kas saistītas ar pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā, neaizmirst par interešu izglītību.
Otrs gadījums – kāds Rīgas komersants, kurš nodarbojas ar riepu tirdzniecību un montāžu, sociālās saziņas vietnē veido videosižetus par savu nodarbi krievu valodā. Kāds latviešu skatītājs pajautā, vai klientus apkalpo arī valsts valodā? Komersanta atbilde, un es tagad citēju: “runāju ne tikai krieviski, ko tu apsaukā par svešvalodu, bet arī latviski, TAVĀ, TĀ SAUCAMAJĀ VALSTS VALODĀ”.
Šie ir tikai divi gadījumi, ar kuriem esmu sastapies pēdējās nedēļas laikā. Manuprāt, mūsu integrācijas politika ir izgāzusies, un tieši tāpēc, ka mēs paši neesam sapratuši, ka sekmīgi kādu integrēt var tikai uz valodas pamata. Ar mūsu toleranci valodas jomā mēs tikai turpinām kaitēt paši sev. Mēs daudz mācāmies no ukraiņiem, un viens no svarīgākajiem padomiem, ko viņi mums dod – valoda ir ierocis! Tad ievērosim to!
Valsts valodas aizsardzības jautājumiem līdz šim nav pievērsta pietiekama vērība. VVC budžets ir smieklīgi mazs, nedaudz vairāk par miljonu eiro gadā. Salīdzinājumam – mazu pierīgas pašvaldību budžeti ir no 70 – 100 miljonu lieli. Kas mūsu valstī ir prioritāte?
Lai gan politikas plānošanas dokumentos nu jau ir atzīts, ka valodas jautājumi skar arī valsts drošību, tomēr realitātē mēs pret tiem joprojām neattiecamies pietiekami nopietni. Valsts valodas likums būtiski nav grozīts kopš tā pieņemšanas, tātad jau vairāk kā 20 gadus.
Diemžēl realitāte ir tāda: ja mēs, pirmkārt, nemainīsim paši savu attieksmi, proti, politiskajā un arī ierēdniecības līmenī valodas jautājumiem nepievērsīsim pienācīgo uzmanību, latviešu valodas pozīcijas gadu laikā pavājināsies.
Ir jāpieņem divvalodības novēršanas likums, jāgroza Valsts valodas likums, paredzot plašāku atbildību, un jāpiešķir pietiekami resursi jauno normu kontrolei!
Saules mūžu Latvijai, un, protams, slava Ukrainai!
