Cienījamie klātesošie!
Paldies organizatoriem par valodas godināšanu un aizstāvību, kas diemžēl aizvien ir nepieciešama.
Uzrunu sākšu ar izcilā vācu valodnieka V.Humbolta atziņu, ka valoda nav tikai zīmju sistēma un saziņas līdzeklis, bet kādas tautas garīgās enerģijas izpaudums. Mēs esam atradinājušies no tik stipriem un tiešiem vārdiem, esam kļuvuši ļoti progresīvi un racionāli.
Latviešu dzejnieks Jānis Peters 80. gadu vidū (kas ir tumšākais brīdis pirms Atmodas) iznākušajā poēmā “Nakts pēc tautasdziesmas” rakstīja: “Un tās nav literārās alusbāra putas, bet valodas un nāves jautājums”.
Līdzīgas izjūtas pauda trimdas dzejnieks Andrejs Eglītis aptuveni tajā pašā laikā nelegāli Latvijā ievestajā krājumā “Svešais cirvis cērt un cērt”, tur atrodamas rindas: “Svešais cirvis cērt un cērt mūsu tautai saknes, mīļie, mūsu tauta mirst…”
Šie abi citāti mums atklāj, kā toreiz valodas jautājums tika izjusts un pārdzīvots, kādās kategorijās mēs toreiz domājām.
Ir ļoti simboliski un svarīgi, ka atrodamies šeit, pie Gunāra Astras pieminekļa. Tiesas laikā savā pēdējā vārdā viņš vairākkārt atkārtoja: ”Man sāp, un es jūtos pazemots”. To viņš neteica par kādu politisku motīvu vai aspektu, bet par valodu.
“Mani šeit atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu”.
Jau teicu, ka pēdējā laikā mūsu vērtību sistēma bija krietni saļodzījusies, esam atradinājušies ar atbildību, cieņu un pietāti runāt par vissvarīgākajām vērtībām, tādēļ akceptējām “pasaciņu – asaciņu” par Gunāru Astru un mums ilgi bija problēma saprast, vai Tatjana Ždanoka ir mūsējā. Ir izveidojusies progresistu un tehnokrātu paaudze, kuri nekaunas tieši apgalvot, ka viņiem dzeja, valoda, kultūra kopumā neko nenozīmē un ka jēdzīgāk un produktīvāk būtu rakstīt angļu valodā.
Pēc iepriekšminētā citāta Gunārs Astra turpināja runu ar V.Belševicas rindām:
“Sen patiesības akās ūdens rūgts, ar meliem sajaukts, nedzisina slāpes”.
Vai arī mēs neatrodamies tādā pašā situācijā, kad melu ir bijis tik daudz, ka tagad neviens nevienam vairs netic, jo visur saskata savtīgumu un propagandu. Žurnālisti vai nu iztop saviem maizes devējiem, vai izpilda ideoloģiskus pasūtījumus, cilvēku par neērtu viedokli var izraidīt no telpas tiešā un pārnestā nozīmē, baiļu dēļ darbojas iekšējā pašcenzūra, nenotiek atklātas diskusijas par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem.
Mums ir jāsargā demokrātija Latvijā, jāapzinās, ka ir vērtības, kuras nedrīkst pakļaut politiskajiem tirgiem, jo mums ir valsts un valoda, kas (līdzās lietuviešu valodai) ir vissenākā dzīvā indoeiropiešu valoda, tas ir tūkstošgadīgs kultūras mantojums, un mums ir atbildība par to. Sargāsim savas vērtības un būsim Gunāra Astras dzīves un upura cienīgi!
