Ir bieži dzirdēts, ka latvieši paši vainīgi pie tā, ka krievu valoda Latvijā plaši ietiekusies publiskā telpā- latvieši labprāt runājot krieviski veikalos, slimnīcās, bankās un pasta nodaļās. Pat valsts pārvaldē, kur valsts valodas lietojums ir juridiski regulēts, krieviski runājošs latvietis nav retums. Bet, runājot līdzībās, valoda sabiedrībā plūst no kalna lejup, nevis pret kalnu, un caurmēra cilvēka attieksmi pret valodu, arī dzimto valodu, nosaka sociālā kalna galā uzkāpušo publiska valodas izvēle, viņu lingvistiskā uzvedība. Tātad valsts valodas prestižu balsta tie, kurus saucam par autoritātēm un viedokļu līderiem- izglītotākie, ietekmīgākie, turīgākie un pašapzinīgākie. Vismaz tā būtu jābūt.
Taču PSRS okupācijas varas veiktais rusifikācijas noziegums gan latviešu valodu, gan tās prestižu, gan prestiža nodrošinātāju attieksmi pret latviešu valodu pamatīgi sabendējis. Diez vai varam cerēt uz latviešu lingvistiskās uzvedības drīzu uzlabošanos, ja valsts amatpersonas un ierēdņi Latvijā publiski runās krieviski. Arī cittautiešu saziņā latviešu valodas lietojums nepalielināsies, ja sabiedriskajos medijos, kur Latvijas sabiedrības informēšanai par būtisko un viedokļa paušanai aicinātie, sabiedrībā nozīmīgi cilvēki, it īpaši- latvieši, dos priekšroku krievu, nevis latviešu valodai.
Šai sakarā esmu veicis tādu kā nelielu pētījumu, pārbaudot 505 Latvijas radio 4, krievu programmas, raidījumus- 2022. – 2024. gada laikaposmu. Konstatēju, ka no 1115 raidījuma viesiem, kuru absolūtais vairākums bija latvieši, tikai 44 runāja latviski. Pārēji izvēlējās runāt krievu valodā. To skaitā bija:
zinātņu doktori,
LU un citu augstāko mācību iestāžu profesori,
LU rektors,
LU fakultātes dekāns,
RSU profesore,
RTU studiju prorektore,
Saeimas deputāti,
daudzi bijušie un esošie Latvijas ministri, premjerministrs,
divi bijušie Latvijas prezidenti,
dažādu asociāciju, valžu, domju priekšsēdētāji,
mediķi un slimnīcu vadītāji,
sociologi,
komponisti,
žurnālisti,
skolu direktori,
arhibīskaps,
banku vadītāji,
investīciju baņķieris
rakstnieks,
tiesībsarga biroja darbinieks,
sportisti,
operdziedātāja un festivāla patronese,
kinoproducents,
Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieki un direktors,
LATO ģenerālsekretāre,
un liels skaits veiksmīgu uzņēmēju.
Kopskaitā no aptuveni 180 dažādām jomām un amatiem.
Es apzinos, ka Latvijas radio 4 latviešu auditorija nav liela (piemēram, šogad no marta līdz augustam raidījums “Doma laukums” sasniedzis 17,9 tūkstošus latviešu), daudz vairāk tajā ir Latvijas iedzīvotāju, kuru ģimenes valoda ir krievu. Tomēr tas nemazina lietas nopietnību- sabiedrības augšējā slāņa latviešu lingvistiskajai attieksmei pret savu valodu ir raksturīga novēršanās, kas rada kaitīgu priekšstatu, ka publiska latviešu valodas lietošana Latvijā nav nepieciešama un pašsaprotama. Šāda nav normāla, veselīga lingvistiskā attieksme, un es domāju, ka kopīgiem spēkiem mēs to labosim.
Politologs Žans Laponss norāda, ka valodu attiecībās karš ir dabisks stāvoklis, turklāt valodas viena otrai nav īsti nepieciešamas.[1] Es piekrītu viedoklim, ka dzīvajā dabā augi, dzīvnieki un cilvēki ir cieši saistīti- savā iztikšanā un pastāvēšanā mēs esam vajadzīgi viens otram. Turpretī valodas burtiski viena otru iznīcina vai arī nostiprinās konkrētās funkcijās sabiedrībā. Manis Latvija radio 4 raidījumos novērotā latviešu izvēle valsts valodas vietā izmantot krievu valodu liecina par runātāju iekrievotību, to, ka tie neizprot Satversmes preambulu vai, iespējams, viņu apzinātu kaitniecisku rīcību. Paturpinot Laponsa alegoriju, varam teikt, ka šie latvieši pārgājuši mūsu valodas sīvākā, vienpadsmit reiz (!) spēcīgākā konkurenta un apdraudētāja pusē.
Es aicinu visus latviešus, it īpaši valsts amatpersonas, arī cittautiešus, kuri vēlas rīkoties lojāli Latvijai un latviešu valodai, publiski un plašsaziņā runāt latviski. Tā manuprāt ir mūsu katra vislabākā ikdienas artava latviešu valodas stiprināšanā.
Vēlreiz paldies Liānai par neatlaidību atkrieviskošanas kampaņā.
Paldies.
Filologa, kampaņas #RunāLatviski aktīvista Māra Cepļa uzruna Valsts valodas dienā
[1] J. A. Laponce “Languages and their territories” p.70 University of Toronto Press